Komunikatīvā metode - Pygmalion valodu centrs

Komunikatīvā svešvalodu apmācības metode

Kas tas ir?

Šī metode kā atsevišķs valodniecības virziens attīstījās 20. gadsimta 70. gadu sākumā. Komunikatīvās apmācības metodes izmantošana ļauj maksimāli efektīvi gūt panākumus saskarsmes un komunikācijas iemaņu attīstīšanā. Saskaņā ar šo metodi, apmācības laikā mērķu sasniegšanai tiek izmantoti dažādi līdzekļi dialogu un sarunu, vingrinājumu un mācību spēļu veidā – tā ir viegla un saprotama valodas apguve.

Komunikatīvā metode paredz, ka saskarsmes vienība ir runas akts kā līdzeklis runas nolūku paušanai ar valodas palīdzību. Tā ir saskarsme, kas balstās uz tādām reālām sociālām un sadzīviskām situācijām, kāda ir cilvēka dzīves telpa. Saskarsmei ir izšķiroša loma, t.i., katrs audzēknis pilda noteiktu komunikatīvo lomu, tāda saskarsme veicina ne tikai lingvistiskās kompetences, bet arī sociālo prasmju attīstību – prasmi veidot kontaktu ar sarunbiedru.

Komunikatīvās metodes pamatā galvenā apmācības pieeja ir funkcionālā pieeja, kad ir jāņem vērā saskarsmes joma, runas situācija, runātāja nolūki, t.i., apmācība notiek uz saskarsmes situācijas modelēšanas bāzes. Galvenā komunikatīvās metodes priekšrocība ir nesagatavotas runas attīstīšana. Ar to arī atšķiras dabisks saskarsmes process, kad nav iespējams paredzēt sarunbiedra atbildes repliku, tādēļ viens no metodes mērķiem ir attīstīt ātru audzēkņa reakciju uz sarunbiedra atbildes repliku. Tā kā runas situācijas imitē dabisku saskarsmes procesu, ņemot vērā to komunikatīvo vērtību, audzēkņiem rodas nepieciešamība apspriest šīs problēmsituācijas, kas, savukārt, nozīmē to, ka pieaug viņu motivācija mācīties.

Vēl viens no komunikatīvās metodes principiem ir situativitātes princips, kad tiek izmantotas situācijas, kas ir nozīmīgas audzēkņiem. Ar šīs metodoloģijas palīdzību īstenojas arī individualizācijas princips, kad audzēknis spēj pielietot savu saskarsmes pieredzi, personīgās īpašības runas situācijā.

Apmācība saskaņā ar šo metodoloģiju notiek sekojošos posmos:

1. jaunu runas izteicienu ieviešana (to uztvere ar dzirdi, imitācija);
2. paskaidrošana, kā tie funkcionē runā (ar konteksta palīdzību – teksti, dialogi), runas klišeju iegaumēšana;
3. runas izteicienu izmantošana analogās runas situācijās – notiek iemaņu automatizācija;
4. iemaņu pārnešana uz jaunām situācijām.